Sirdspuksti pāri Eiropai

23 Augusts – kā zināms, bija Baltijas ceļa 20 gadadiena. Arī man sagribējās redzēt Sirdspukstu skrējiena lielo satikšanos pie Brīvības pieminekļa, arī man gribējās just līdzi, arī man gribējās dziedāt “Atmostas Baltija”. Žēl, ka interneta tiešraide bija ar lieliem traucējumiem, tapēc Zatleru nācās uzklausīt no pusvārda un arī tikai iztēloties, kā Brīvības laukumā varētu skanēt Latvijas valsts himna un klusītiņām dungot tai līdzi.

Šodien noskatījos svētdienas (23.08) Panorāmu+De Facto, lai vismaz uzzinātu ko cilvēki saka, domā un jūt šajā dienā. Ai, kā arī es tur vēlējos būt, kā nekā, esmu tā gada izlaidums Eh, bet patiesība ir rūgta un raidījums tika pabeigts uz skumīgas nots un tā laika ārštata reportiera Aināra Ašaka vārdiem izskanot, par to, ka pēc 20 gadiem tomēr esam ne tur kur vajadzētu, es atceros nesen manas mātes izlasīto citātu no viņas ikdienu pierakstu kladītes, kurš bija datēts apmēram ap grūto, 90′to (ja mani atmiņa neviļ) gadu sākumu, kas skanēja apmēram tā: “Es ceru, ka Latvija tikpat strauji, kā pēdējos 20 gadus ir gājusi uz leju, tā tikpat strauji nākamajos 20 kāps uz augšu un mani bērni dzīvos stiprā, brīvā un bagātā Latvijā” .. Bērni jau izauguši, cits jau svarīgāko dzīvē izcīnijis, citam vēl viss priekšā. Un cik nu Latvija šobrīd stipra un bagāta, gan jau katrs pats labi apzinās… ehh, pat asariņu uzsit.

Šeit raidījuma ieraksts tiem, arīdzan aiz Latvijas robežām esošiem un jebkuram, kurš nav vienaldzīgs – Panorāma 23.08.09